Ā, aizmirsu pateikt. Kamēr biju atvaļinājumā, noskatījos anime Death Note. Japāņi tomēr ir pārsteidzoši. Skaņdarbā, kas kalpo kā muzikālais fons pirmās sezonas sākuma titros – angļu lamuvārdi, turklāt anime acīmredzami ir paredzēta arī pusaudžiem. Otrajā sezonā ir vēl jautrāk – viss pārvērtās smagajā metālā ar groulingu. Jūs kaut ko tādu varat iedomāties krievu multfilmās vai seriālos?
Kas attiecas uz pašu seriālu, tad tas ir ļoti neslikts. (9/10)
Sižets īsumā. Mūsu pasaulē nonāk “nāves klade”. Tas cilvēks, kura vārds tiks tajā ierakstīts, mirst, var norādīt arī nāves veidu. Skarbais papīrītis nonāk pēdējās klases skolnieka, teicamnieka ar uzvārdu Light rokās. Tā kā japāņi ir pārāk daudz dzirdējuši par runājošiem uzvārdiem, Laits pie viņiem nemaz nav labs. Tas ir, labs viņš ir tikai formāli: sapņo atbrīvot pasauli no ļaunuma. Šim nolūkam ar klades palīdzību sāk pa labi un pa kreisi močīt noziedzniekus. Kad viņu pašu mēģina noķert japāņu policija un pasaules specdienesti, tad močī arī tos. Vienīgā cerība iznīcināt iedomīgo labā radītāju – noslēpumains izmeklētājs ar koda vārdu L.
Seriālu velti izstiepa uz divām sezonām – pietiktu arī ar vienu. Lai gan es autorus saprotu – ideja bagāta, tēmu var attīstīt ilgi. Smieklīgi, ka galveno varoni var asociēt ar mūsdienu liberastiem – tie arī bez vilcināšanās apkautu visus, kurus uzskata par ļaunumu, kļūstot līdzīgi tiem režīmiem, pret kuriem it kā “cīnās”. Tomēr tiem, kas nav lietas kursā, tēma nav interesanta, bet tiem, kas ir, es neko jaunu nepateikšu, un nemaz tik labi es tajā neorientējos.
Skaidrs, ka sižetā ir pilns ar visādiem vienkāršojumiem un samākslotībām, bet animē citādi nevar. Teiksim, galvenie varoņi mūžīgi – pusaudži vai apmēram tā. Mainīt to nevar – pirmkārt, japāņiem visapkārt ir neveselīgs lolitu kults, bet otrkārt, seriāli arī ir paredzēti galvenokārt pusaudžiem – ne tāpēc, ka pieaugušie japāņi negribētu skatīties anime. Tikai tāpēc, ka pieaugušajiem nav laika, tāpēc viņi lasa mangu pa ceļam uz darbu un no darba, bet dažreiz arī paša darba vietā.
Tā ka kopumā man viss patika, bet beigas kaut kādas ne pārāk ņipras. Kā etalonu es te pieņemu Djačenko cikla “Klaidoņi” galveno varoni, kurš (pirmās) grāmatas beigās izjuta visādas ellišķīgas morālas mokas par saviem darbiem.
P.S. Ļoti patika tēlu lelles, ar kurām spēlējās N. otrajā sezonā. Žēl, ka kā suvenīrus tādus hārdkorīgus nepārdos – uztaisīs vairāk kavaijīgus. Arī japāņiem masu kultūrā ir robežas izsmalcinātībām. Toties nemasu kultūrā robežu nav :-)